[Intervija izdevumam "Baptistu Vēstnesis", 2010. gada jūlijā]
Satiekot bīskapu Pēteri Sproģi, vienmēr apbrīnoju viņa nosvērtību, kas izpaužas stingrajā un nesteidzīgajā rokas spiedienā, kuru papildina patiesi laipns smaids un silts sveiciens. Ieņemu savu vietu krēslā iepretim bīskapam un nodomāju, vai atvērtais logs netraucēs mūsu sarunai, jo pusdienlaika saule un troksnis no ielas nesaudzīgi laužas iekšā. Veikli paveroties apkārt, pamanu, ka telpā ir tikai pāris priekšmetu, kas ir pa divi – tās ir fotogrāfijas. Divās redzama bīskapa ģimene un divās BPI studenti. Šķiet, tas uz kaut ko norāda.
Aizvadītā četrgade ir bijis liels pārmaiņu un kontrastu laiks mūsu valstī. Kā ir mainījusies Pētera Sproģa dzīve šajos četros gados?
Reizēm nedaudz samulstu par šādiem jautājumiem, jo, runājot par pārmaiņām, es ne visai daudz domāju par sevi individuāli. Šis, protams, ir bijis ļoti svētīgs un interesants laiks. Domāju dzīves amplitūda par to liecina – saskarsme ar līdzcilvēkiem, attiecības ar jauniem cilvēkiem un ģimenes dzīve. Pirms četriem gadiem mums ar sievu vēl nebija bērniņu, mēs tikko bijām apprecējušies. Tagad mums ir divas meitas, kas, protams, maina dzīves ritmu, un mēs gaidām trešo bērniņu.
Kā sauc jūsu meitas?
Vecākā ir Gabriella Gaisma (4 gadi) un jaunākās vārds ir Izabella Hildegarde (2 gadi). Abas ar spēcīgiem vārdiem. Man ir prieks viņas audzināt kopā ar sievu Martu, un es ticu un ceru, ka viņas arī izdzīvos sev dotos vārdus. Gabriella tulkojumā no ebreju valodas nozīmē Dievs ir mans spēks, un Izabella – Dievs ir mans zvērests (Dievs ir uzticams, Viņš izdara apsolīto.)
Vai esi pamanījis jau tagad kādas iezīmes savās meitās, kas liecinātu par vārdu īstenošanos?
Kaut kādā mērā katrs vecāks savus bērnus idealizē. Pašiem var šķist, ka viņu bērni ir ģēniji. Bet objektīvi es saskatu, ka mūsu meitas ir apveltītas ar ļoti stipru gribu. Ir interesanti vērot, kā viņas aug. Sākumā mums šķita, ka Izabella būs pilnīgs miera iemiesojums. Viņa nav nervoza, bet katrā ziņā neļaus, ka vecākā māsa viņu vienkārši pastumj malā; Izabella iestāsies par sevi. Man patīk, kā abas manas meitas veidojas kā personības, kaut arī ar atšķirīgiem raksturiem.
Būt reizē bīskapam un tēvam var nebūt vienkārši. Kas, tavuprāt, ir svarīgākais, ejot cauri pārmaiņu laikam?
Ir būtiski nebūt pārņemtam ar lietām, kas šķiet svarīgas tagad, bet tādas vairs nebūs dažus gadus vai pat dažas dienas vēlāk. Tai skaitā nedrīkst ļaut citiem cilvēkiem diktēt, kas tev ir svarīgi. Bīskaps es nebūšu visu mūžu, jo baptistu baznīcā bīskaps tiek ievēlēts uz konkrētu laika posmu, un es to darīšu tik ilgi, kamēr Dievs un draudzes man šo darbu uzticēs. Savukārt, tēvs saviem bērniem es būšu vienmēr, un vīrs savai sievai arī. Līdz ar to svarīgi ir nesajaukt perspektīvu; kā jaunieši tautā saka, necepties par sīkumiem.
Runājot vēl par tavu ģimeni, kāds ir jūsu iemīļotākais laika pavadīšanas veids?
Mēs ar Martu un bērniem vienreiz ciemojāmies Norvēģijā, un tur bija iespēja veikt padziļinātu testu par dažādiem rakstura tipiem. Atklājās, ka mums ar Martu raksturi ir ļoti atšķirīgi. Ja Marta atpūšas nedarot neko, tad man atpūta izpaužas intensīvi darot kaut ko citu, piemēram, attīstot nometnes vietu „Ganības”. Tas, likumsakarīgi, rada spriedzi. Mēs mācāmies un meklējam atrast kādu vidusceļu.
Un kurā no pusēm atrodas abas jūsu meitas?
Par jaunāko meitu Izabellu man ir grūti pateikt, bet Gabriellai patīk līdzdarboties. Manuprāt, bērniem vispār ir labi darboties lauku vidē, jo tad viņi redz, kā kaut kas tiek uzbūvēts, iesēts, kā tas izaug. Bērni redz, kā piedzimst jēri un kā viņi aug.
Vai viņas ir piedalījušās jēru dzemdībās?
Gabriella ir piedalījusies teļa dzemdībās un bijusi klāt, kur ir tikko piedzimis jēriņš. Tas ir labi, ka bērni redz lietu tapšanas procesu, jo ir jāapzinās kāda bīstamība – audzinot bērnu, mēs netīši varam ielikt viņā patērētāja mentalitāti. Kā? Iedodot viņiem visu gatavu un neparādot tapšanas procesu. Aizej uz veikalu, nopērc rotaļlietu. Pēc kāda laika tā saplīst. Risinājums – nopērc jaunu, un pēc kāda laika bērns pieprasa lielāku, labāku, jo viņam rodas sajūta, ka viņš to būtu to pelnījis, pašam kļūstot lielākam un labākam. Taču bērnam jābūt dabiskā vidē, kur var redzēt, kā lietas top, kā burkāns izaug, kā ābols nogatavojas, kā zivis aug, kad tās tiek barotas.
Runājot par pārmaiņām un kontrastiem, varbūt ne valstī, bet LBDS. Pirms četriem gadiem tavu redzējumu raksturoja Apsolītās zemes motīvs un sauklis „Mēs varam” (protams, Dieva žēlastībā). Cik daudz mēs kā LBDS Dieva žēlastībā esam spējuši paveikt šajos četros gados?
Es ticu, un sauklis „Mēs varam” joprojām ir spēkā. Jā, mums ir vēl neieņemtas Apsolītās zemes teritorijas, un, ja man jāiet izlūkos, tad es teikšu, ka mēs tur varam ieiet un zemi ieņemt. Kā jau katrā amatā, mēs ienākam ar zināmu naivuma devu, tāpat arī es, iespējams, šo to esmu pārvērtējis un šo to nenovērtējis, bet es par to nekaunos. Mums ir jābūt ticībā balstītiem optimistiem un jāiet uz priekšu. Nesen dzirdēju par kādu sarunu, kurā cienījami cilvēki ir runājuši un sākuši vērtēt, kāds tad ir bijis mans laiks LBDS šos aizvadītos četrus gadus. Divas galvenās lietas esot – LBDS saimnieciskā darbība un BPI uzsākšana. Es tam varētu daļēji piekrist, taču tas nav arī tik vienkārši. Tas, ka LBDS nams tiek sakārtots, nav mans pašmērķis, lai arī ir patīkami uzturēties sakārtotās telpās. Man nepatiktu sēdēt kabinetā, kas izskatās kā Čekā no 70.-tajiem gadiem. Tomēr Savienības nams tika un tiek sakārtots, lai tā uzturēšanas smagums nebūtu draudzēm par apgrūtinājumu, bet lai tas sevi spētu uzturēt, un LBDS būtu finansiāli stabilāka. Paldies, Dievam, ka Viņš mums deva gudrību investēt visu naudu, ko varējām atļauties, lai izremontētu telpas, jo šīs telpas tagad pelna naudu. Krīzes dēļ šie ienākumi nav tik lieli kā gribētos, taču mēs varam uzturēt sevi un šis nams mūs nevelk uz grunti. Varbūt tas neliekas nekas īpašs, taču, ja parādu dēļ namu vajadzētu pārdot, tad nedomāju, ka tas daudziem šķistu sīkums. Uzsveru, ka saimnieciskā darbība nav pašmērķis. Arī BPI nav pašmērķis. Atceros reizes, kad kā mācītājs vai tagad kā bīskaps, apciemoju vairākas draudzes. Šo draudžu definētās problēmas nemaz nesaskatīju kā problēmas. Tur vajag tikai darīt, un viss notiks. Kāda jēga vienkārši aizbraukt un runāt, kā vajadzētu un kā neiet? Ir vajadzīgi jauni mācītāji, un te arī parādās BPI loma. Kad mēs domājam par LBDS darbu kopumā, ir jālieto, pēdējā laikā bieži pieminētais apzīmējums klimata izmaiņas. Tas ir lēns un pacietīgs darbs. Mums ir jārada labvēlīga vide, klimats, kurā koki var augt.
Kā tev šķiet, vai klimata ziņā ir bijis kāds progress aizvadītajā laikā?
To varētu jautāt draudžu cilvēkiem. Es vados pēc savas, ticu, Dieva dotas, pulsa izjūtas. Redzu lietas, kas ir mainījušās vai sāk mainīties. Piemēram, mainās cilvēku domāšana par jaunu draudžu dibināšanu. Ir arī vēlīnie adapteri, kas lēnām pieņem jaunas lietas. Tie, kas saprot dzirdot, ir sapratuši. Tie, kas saprot no redzēšanas, sapratīs vēlāk. Viņi redzēs, kā tas notiek, un iesaistīsies, kad būs to satvēruši... Mainās arī izpratne par atsaukšanos kalpošanai. BPI tagad ir divdesmit četri studenti. Tie cilvēki, kas veidos klimata izmaiņas kopā ar tām draudzēm, no kurām viņi nāk vai uz kurām viņi ies. Ir nepieciešama šī misionālā domāšana, iešana uz āru. Jāpaiet malā no apsēstības pašiem ar sevi – kā mums iet, kā mēs jūtamies un uzvedamies, kamēr pārējā pasaule iet uz elli. Ja es būtu jaunāks, man pietrūktu pacietības, jo es gribētu ātrāku rezultātu. Šeit es redzu, ka tā nevar...
Mani vienmēr ir uzrunājis tevis lietotais piemērs par misionāru Deividu Livingstonu, kurš izaicināja kalpotājus doties sludināt evanģēliju ne tikai tur, kur ir nekvalitatīvs ceļš, bet arī tur, kur „ceļa nav vispār”. Savā redzējumā četrus gadus atpakaļ Tu „uz kartes” iezīmēji trīs ceļus jeb, precīzāk, virzienus, kuros jāturpina strādāt: esošo draudžu stiprināšana, jaunu mācītāju apmācība un jaunu draudžu dibināšana. Kā ir veicies katrā no šiem virzieniem?
To arī labāk varētu jautāt kolēģiem-mācītājiem draudzēs. (Brīdi kluss.) Jaunu draudžu dibināšana ir sakustējusies. Mums M4 procesā ir vairāk kā desmit komandas, un citas jau pieteikušās uz nākamo gadu. Atkal man gribētos, lai tas norit ātrāk, bet šīs lietas nenotiek ātri. Ja Jēzum bija vajadzīgi trīs gadi pirms Viņš izsūtīja mācekļus, tad mums arī šis process prasa laiku. Kad Latvijā tika veikts pētījums par to, cik bērnus cilvēki gribētu ģimenē, tad vidusmēra Latvijas ģimenēs rādītājs, ja nemaldos, bija 1,73 bērni. Runājot par draudžu dibināšanu, sākotnēji šīs vēlmes gandrīz vispār nebija. Taču kaut kas tajā sāka mainīties. Ir mazāk cilvēku, kas runā pret draudžu dibināšanu. Esošo draudžu stiprināšana. Es domāju, mēs esam to centušies darīt, un tās draudzes, kas ir ieguvušas jaunus mācītājus, varētu sacīt, ka ir stiprinātas. Domāju, ka tagad Liepājas Ciānas draudze, Ventspils draudze, Mazsalacas draudze var teikt, ka saņēmušas stiprinājumu. Ir vēl arī citas draudzes, to skaitā Ogres draudze, kur kalpo BPI students Dainis Pandars.
Kā ir ar draudzēm, kur turpina darboties esošie mācītāji?
Paldies, Dievam, ka viņi tur ir, un es ceru, ka viņi savās draudzēs vēl ilgi turpinās kalpot – lai Dievs viņus svētī. Ir daudz dažādu gadījumu. Ja es tagad teikšu: „Jā, esošās draudzes ir stiprinātas”, tad kāds, kuram ir smagāka situācija, lasīs un teiks: „Ko viņš tur runā? Viņš vispār nesaprot, kas te reāli notiek. Viņš tur sēž Rīgā...” Protams, ir problēmas, taču uzskatu, ka draudzes kopumā tikušas stiprinātas. Jau esmu teicis, ka man nav bail no kvalitatīvas opozīcijas. Tā man nekad sirdēstus nav sagādājusi. Sirdssāpes un smagākas nopūtas drīzāk ir saistītas ar apātiju kalpotāju vidū. Ko es ar to domāju? Reizēm ir kādi vērtīgi piedāvājumi, piemēram, mācītājiem braukt un mācīties par sludināšanu, evaņģelizāciju. Nesen bija konference „Izaicinājums”. Man kā mācītājam, kurš kalpo jau ilgāk kā desmit gadu, daudz kas tajā bija kā svaiga gaisa ieelpa, kā malks dzidra ūdens, un man tas šķita tik ļoti vajadzīgs. Konference tika noorganizēta, bet daudzi cilvēki, kam to vajadzēja kā tuksnesī ūdeni, vienkārši neatbrauca. Pēc tam viņi pūš un elš, kā viņiem neiet un neviens viņus neatbalsta, bet viņi neatbrauc, viņi nenoklausās. Tās ir lietas, par kurām reizēm domāju: „Mīļie brāļi un māsas...”
Kāpēc, tavuprāt, tā notiek?
Es domāju, reizēm tā ir apātija, reizēm tā ir vienkārši neticība, ka kaut kas var mainīties. Reizēm tas ir kā balsojums par Apsolīto zemi – tur ir milži. Mēs pāris reizes esam pa zobiem dabūjuši, nav vērts vairs mēģināt. Labāk samierināsimies ar to, kas mums ir, un paliksim drošībā, paredzamā nākotnē tuksnesī, nevis iesim un turpināsim cīņu, kurā varbūt jau esam cietuši kādu sakāvi. Tie ir dažādi faktori. Kādam tas patiešām var būt naudas trūkums, kas liedz atbraukt uz Rīgu. Tās var būt veselības problēmas, un reizēm tas var būt vienkārši laika trūkums. Mums ir mācītāji, kas strādā vairākās darba vietās un svētdienās kalpo, gatavojot svētrunas pēc garām darba dienām. Es respektēju tos brāļus. Taču ir arī kādi (ne uz vienu ar pirkstu nenorādu), kuriem vajadzētu riskēt un veikt izrāvienu.
Cilvēki, klausoties tevī gan draudzēs, gan „Latvijas Kristīgajā Radio”, nevar nepamanīt degsmi, ar kādu tu aicini vīrus iet pilna laika apmaksātā kalpošanā. BPI pirms četriem gadiem bija tikai sapnis, par kuru tu aicināji lūgt. Patlaban mācības turpina jau trešais iesaukums. Vai Tu esi apmierināts ar BPI darbību? Ja tur būtu kaut kas jāmaina, tad kas tieši?
Vispirms es gribu dziļi paklanīties un izteikt cieņu katram no BPI studentiem, kas riskēja un atstāja komforta zonu, atnāca un mācījās. Šī ir viena no iedrošinošākajām cilvēku grupām, ar ko man patīk būt kopā. BPI ir procesā. Pirmā gada studenti nedaudz vairāk cieta no tā, ka mēs eksperimentējām. Tomēr gribu teikt, ka BPI vienmēr būs procesā. Mēs to neveidosim par kanonisku un neteiksim: „Tagad mēs turpināsim tikai tā nākošos divdesmit gadus.” Vai esmu apmierināts? Atskatoties atpakaļ, es viennozīmīgi esmu pateicīgs Dievam, par notikušo. Protams, mani neapmierina viss pilnībā. Apmierināts es esmu tikai ar Dievu. Viss pārējais ir jāveido un jāmeklē. Tomēr ļoti bieži es esmu apskaudis studentus par lekcijām un pasniedzējiem, kuros viņi var klausīties. BPI ir skola, kurā es pats gribētu mācīties un sirsnīgi ieteiktu citiem. Pēdējā semestra laikā esam diskutējuši par BPI neklātienes programmu. Domājam par to, kā mēs varētu būt droši par pamatizpratnes kopumu, kas raksturotu katru BPI studentu. Tāpēc mēs pastāvīgi meklējam veidus, kā uzlabot programmu. Meklējam arī jaunus pasniedzējus, un man gribētos, ka pieaugtu vietējo pasniedzēju īpatsvars, kas varētu runāt no savas pieredzes. Tātad es domāju, ka mums ir kur augt.
Kādam ir jāizskatās BPI apsolvējušam studentam?
Tiem ir jābūt vīriem, kas saprot evaņģēliju, kas sludina evaņģēliju, kas uzticīgi māca Rakstus. Tiem ir jābūt vīriem, kas mīl draudzi un apkārtējo sabiedrību, ciemus, pilsētas, un tiem kalpo. Tiem ir jābūt mācekļiem 24/7 (24 stundas diennaktī, 7 dienas nedēļā). Kādreiz mācītājs domā, ka viņš ir sekmīgs, ja viņš novada svētdienas dievkalpojumu, piedalās padomes sēdēs, laulā un bērē. Bet īstenībā tie nav nekādi panākumi. Par panākumiem var uzskatīt to, ka ap tevi ir cilvēki, kas patiešām veidojas un ir Kristus mācekļi, kas ir kā sāls un gaisma pasaulē. Tātad nevis sistēmas atražošana, bet gan dzīva māceklība.
Daudzi tevi pazīst kā cilvēku ar plašu skatījumu un vērienu. Par to liecina tavās uzrunās bieži lietotie statistikas dati un cipari. 2006. gadā tika noteikts mērķis – 100 jaunas draudzes desmit gados. Kāds, tavuprāt, ir bijis balsojums*? Kur mēs esam šodien?
Balsojums beigās būs 12:0 – par. Kur mēs esam šodien? Balsu skaitītāji vēl skaita balsis. Dievs vēl skaita balsis. Kāds varētu teikt: „Pag, pag, nu jau ir palikuši tikai seši gadi, bet kur tās 100 draudzes?” Bet būs, tā lieta aizies. Kad vēroju konferenci „Izaicinājums” vai apmācību M4, es redzu sev nepazīstamus cilvēkus. Dievs viņus ir uzrunājis un viņi ir aizdegušies par jaunu draudžu dibināšanu un iet un dara. Tur jau tā lieta – šīs 100 draudzes nenodibinās tikai tie cilvēki, kurus es un tu pazīstam. Ja drīkst lietot to teicienu, tad „tam maisam gals ir vaļā”. Ar jaunu draudžu dibināšanu būs līdzīgi, kā ar slapju malku – to ir grūti aizdedzināt, bet kad tā iedegas, to ir grūti un, pēc brīža neiespējami, apdzēst. Cilvēki, kas Latviju vēro no ārvalstīm, redz šeit kustību. Tas nenozīmē, ka pirms tam nekas nav noticis. Viss aizvadītais laiks ir bijis Dieva vadīts, bet kaut kāds atraisīšanas posms ir, un, manuprāt, ir gaidāms interesants laiks. Tāds tas būs ne vien baptistu, bet arī citās kristīgās baznīcas konfesijās, taču mums būs īpaša loma.
Vai to tu domāji, izklāstot savu redzējumu pirms četriem gadiem? Tu paudi ticību, ka „pienāks laiki, kad mēs (baptisti) varēsim parādīt: „Tāds ir tas ceļš”.”
(Klusums.) Kad kādi pionieri ies uz priekšu un nebaidīsies riskēt, zaudēt un tikt izsmieti par uzstādītajiem mērķiem, kurus nedarītāji vēlāk atļaujas vēl kritizēt, tad tiks atrasti ceļi, pa kuriem būs iespējams kādu laiku staigāt. Es vēlos būt starp šiem vīriem. Šajā procesā, protams, jāmeklē arī jauni ceļi. Mēs nevaram pasludināt par vienīgo un pareizo kādu metodi, kas zināmu laiku palīdzējusi iesākt lietu virzību. Piemēram, BPI un M4. Mēs tikai kādu brīdi varam teikt: „Darīsim lietas šādi!”
Iespējams, kāds vēl nezina, kas ir M4. Īsi pastāsti, kas tas ir?
Process, kurā sapulcējas draudžu dibināšanas komandas dažādās attīstības stadijās. Tās var būt gan komandas ar konkrētu plānu, vietu un idejām par kalpošanu, gan arī cilvēki, kas ir sanākuši kopā, lai par to tikai sāktu domāt. Mēs sabraucam kopā un mācāmies kādas evaņģēlija un draudžu dibināšanas pamatpatiesības, un tad katra komanda atbilstoši vietai, aicinājumam un dāvanām, kādas Dievs ir devis šīs komandas cilvēkiem, veido savas turpmākās darbības plānu. Šis process ir ļoti vērtīgs, jo varam mācīties viens no otra kļūdām un uzvarām.
Man radās jautājums, cik pieejams ir M4? Tev ir iespēja pastāvīgi pabūt ārvalstīs un apgūt kādus jauninājumus, taču lielai daļai mācītāju šādas iespējas nav. Cik pieejams ir M4 tiem, kas vēlas iedziļināties draudžu dibināšanā?
Neviens netiek atraidīts. Mēs varbūt esam piesardzīgāki attiecībā uz tīriem teorētiķiem, kas tikai sēž telpā, analizē, un grupas dinamiku ar runāšanu var tikai sabojāt, neplānojot darboties. Taču cilvēkam kurš saka, ka Bībeli lasot un lūdzot, ir izpratis misiju kā daļu savas identitātes, M4 ir ļoti atvērts. Bet ikvienam, kas vēlas pievienoties, ir jāatceras, ka M4 darbs risinās komandās. Vislabākais veids, kā definēt M4 – kopiena, kurā mācāmies viens no otra (no angļu val. Learning community).
Es apzinos, ka, izceļot vienu metodi vai modeli, ir jābūt piesardzīgam, bet man tomēr gribētos dzirdēt nedaudz konkrētāk – kāds tad būs šis ceļš uz Apsolīto zemi, ja tu tiksi ievēlēts bīskapa amatā arī nākamajam termiņam?
(Klusums.) Pāri visiem modeļiem un metodēm ir patiesība par tādas kultūras nepieciešamību, kurā veidojas jauni mācekļi. Tur, kur veidojas jauni mācekļi, veidojas jaunas draudzes. Tik dabiski! Mums nav vajadzīgs darīt desmit jaunas lietas. Es gribu turpināt darīt to, kas jau ir iesākts, bet tikai labāk. Tā būs jaunu vadītāju sagatavošana, efektīvāka jaunu draudžu dibināšana, kur jaunas draudzes palīdzēs esošajām draudzēm. Kāds teica, kāpēc tik daudz jādomā par jaunām draudzēm, ko tad lai tās „vecās” dara? Es to salīdzinu ar pensionāru, kurš, tā vietā, lai atbalstītu jaunu bērnu dzimšanu, pieprasa tikai lielāku pensiju. Gribu teikt, ka jaunas draudzes mums visiem būs par svētību. Būsim pacietīgi. Caur jaunu draudžu darbību, cilvēki ieplūdīs arī esošajās draudzēs, notiks atjaunošanās. Jaunas draudzes piesaistīts vadītājus, kas spēs balstīt un vadīt esošās draudzes nākotnē. Es ticu, ka mēs vēl tikai piedzīvosim jaunu vadītāju ieplūšanu gan draudzēs, gan BPI tieši caur jaunajām draudzēm. Kā mēdzu teikt, mēs BPI negribam aicināt mācīties, bet gan gribam mācīt aicinātos. No savas pieredzes varu teikt, ka man nekad nav bijuši ārēji šķēršļi. Vienīgā opozīcija un šķērslis esmu es pats ar savu slinkumu, nevēlēšanos, koncentrēšanās trūkumu un pieķeršanos lietām, kuras es nevaru paturēt.
Interesanti, ka tu tā pateici, jo visā pasaulē zināmais misionārs Džims Eliots, kurš savas ticības dēļ mira no vardarbīgās auka indiāņu cilts vīru šķēpa, ir sacījis: „Tas nav nekāds muļķis, kurš atdod to, ko nevar paturēt, lai iegūtu to, ko nevar zaudēt.” Kā, tavuprāt, mainītos LBDS, ja mēs censtos dzīvot pēc šīs patiesības?
Tā nešaubīgi ir atziņa, kurā mums visiem ir jāaug, sākot ar mani. Mēs visi ik pa laikam pieķeramies lietām, kuras nevaram paturēt. Mans novēlējums draudzēm ir nekļūt pārņemtām ar otršķirīgu jautājumu risināšanu, kā dievkalpojuma kārtību, baznīcas un mūsu ārējo izskatu, mūzikas stilu. Nu, nebūs debesīs centrālajā vietā baptistu dziesmu grāmata! Es nesaku, ka vajag atmest kultūru un mantojumu – paldies, Dievam un cilvēkiem, kas to ir veidojuši. Tomēr vispirms nodarbosimies ar patiešām svarīgiem jautājumiem, kā ļaužu glābšana un misija. Debesīs vairs nevarēs grēkot un evanģelizēt. Liecināsim tagad, kamēr vēl var. Būtībā, tas viss ved atpakaļ pie mūsu attiecībām ar Kristu. Ja pamatā nebūs sekošana Kristum, tad viss pārējais būs tikai nenozīmīgas metodes, kas ir kā kurpes, kuras vienmēr ir par lielu. Tāpēc mīlēsim Dievu un mīlēsim cilvēkus, un tad evaņģēlijs dabiski plūdīs caur mums!
Pēteri, liels paldies par veltīto laiku! Lai Dievs tevi svētī un palīdz!
Interviju sagatavoja Andis Miezītis, Mateja baptistu draudzes sludinātājs
* Savā uzrunā 2006. gadā bīskaps Pēteris Sproģis atsaucās uz Vecās Derības stāstu no 4.Mozus grāmatas 13. nodaļas, kur Dievs pavēlēja Mozum sūtīt 12 vīrus izlūkot Kanaāna zemi. Atgriežoties no izlūkošanas, tikai 2 no 12 vīriem (Jozua un Kalebs) iedrošināja Israēla tautu doties un ieņemt Apsolīto zemi. Tātad balsojums tad bija 2:10.